Pekas kalns atrodams, ja, braucot pa Valmieras—Cēsu šoseju, piecus kilometrus aiz Valmieras pilsētas robežas, 200 m pirms Miegupes tilta nogriežas no šosejas pa labi pa meža ceļu, kas pagriežas ziemeļu—ziemeļaustrumu virzienā. Dodoties pa meža ceļu, pēc viena kilometra kreisajā pusē mežs izbeidzas. Šajā vietā ir meža ceļu krustojums, no kura apmēram 300 m uz austrumiem atrodas Eniņu mājas. Krustojumā jānogriežas pa kreisi pa meža ceļu, kas sākumā ved gar lauka malu, tad ieiet mežā. Pekas kalns atrodas kokos un krūmos 400 m attālumā no meža ceļu krustojuma. [...]Pekas kalns atrodams, ja, braucot pa Valmieras—Cēsu šoseju, piecus kilometrus aiz Valmieras pilsētas robežas, 200 m pirms Miegupes tilta nogriežas no šosejas pa labi pa meža ceļu, kas pagriežas ziemeļu—ziemeļaustrumu virzienā. Dodoties pa meža ceļu, pēc viena kilometra kreisajā pusē mežs izbeidzas. Šajā vietā ir meža ceļu krustojums, no kura apmēram 300 m uz austrumiem atrodas Eniņu mājas. Krustojumā jānogriežas pa kreisi pa meža ceļu, kas sākumā ved gar lauka malu, tad ieiet mežā. Pekas kalns atrodas kokos un krūmos 400 m attālumā no meža ceļu krustojuma. Uz pilskalnu var nokļūt arī tieši no šosejas, nogriežoties uz Eniņu mājām un no tām ejot līdz minētajam krustojumam.
Pilskalns ierīkots austrumu—rietumu virzienā orientētas kaupres rietumu galā, kur tā robežojas ar Gaujas vecupi. Šeit, tāpat kā ziemeļu pusē, kur pakājē ir muklājs, kalns ir apmēram desmit metrus augsts, stāvām malām. Dienvidu pusē gar kalna pakāji redzams līdz diviem metriem dziļš, šķiet, mākslīgi rakts grāvis, kas arī šo kalna pusi padarījis visai stāvu un nepieejamu. No austrumu puses kalns atdalīts ar kaupres pārrakumu, no kura izsviestās zemes uzbērtas apmēram vienu metru augstā uzbedumā pilskalna plakuma austrumu malā. Pārrakuma dziļums, skaitot no vaļņa augšmalas, — astoņi metri. Agrākos laikos Pekas kalna virsma arta, tāpēc iespējams, ka kalns bijis augstāks, bet laika gaitā noarts. Noapaļoti trapecveidīgais pilskalna plakums ir 70 m garš un 35 m plats.
Aiz pārrakuma uz austrumiem no pilskalna atradusies nocietināta priekšpils. Par to liecina vēl otrs kaupres pārrakums, kas ir trīs metrus plats. Tādējādi norobežotās pnekspils izlīdzinātais plakums ir 70 m garš un 30 m plats, bet šā kalna augstums ir no 6 līdz 8 metriem.
Reti kādam Latvijas pilskalnam ir veltīta tik liela vēsturnieku uzmanība kā Pekas kalnam. Šo arheoloģijas pieminekli ap 1887. gadu uzgāja V. D. Balodis, un, tā kā Kalnemņu ciemata robežas senāk bija atradušās Bebru mājas, tad V. D. Balodis pieņēma, ka Pekas kalnā bijusi Indriķa Livonijas hronikā biezi minēta Beverīnas pils. Pēc tam kad 1897. gadā V. D. Balodis savus apsvērumus publicēja žurnālā «Austrums», izvērsās dirkusija par to, kur tad īsti meklējama Beverīnas pils vieta. 1895. gada V. D. Balodis Pekas kalnā izdarīja arheoloģiskos pētījumus, kurus 1909. g-da turpināja viņa dēls F. Balodis. Tēva izrakumu rezultātus F.Balodis publicēja 1910. gadā savā grāmatā par latviešu cilšu vēsturi 9.—13. gadsimtā. Šeit sniegts arī pirmais Pekas kalna apraksts. F. Baloža grāmata par Pekas kalna izrakumu rezultātiem, kur apkopoti kā V. D. Baloža, tā arī paša F. Baloža izrakumu materiāli, iznāca Maskavā 1911. gadā.
F. Balodis atzīmēja, ka Pekas kalna pilskalnam bijusi ne tikai priekšpils, bet arī divi mazāki nocietinājumi lopu iedzīšanai ienaidnieka uzbrukuma laikā. Otrreizējie izrakumi tomēr šo hipotēzi neapstiprināja. Uz pilskalna vaļņa deviņus soļus no malas atradās palisāde. Vēlāk konstatēts, ka bijušas divu palisādu rindas, kas iekšpusē apliktas ar biezu akmeņu kārtu. Pekas kalna kultūrslānī labi saglabājušās koka paliekas. Vairākas būves bijušas novietotas pilskalna plakuma galā pie vaļņa. Atrastas kādas 5,25 m garas un 3,08 m platas ēkas paliekas. Eka celta no neaptēstiem, 16 cm resniem egļu baļķiem. Guļkoki stūros bijuši sakaķēti ar iecirtumu apmēram V4baļķa resnumā. Atklātajā celtnē konstatēts labi saglabājies māla klons ar diviem pavardiem un durvju vieta. Šīs ēkas tuvumā atraktas kādas diametrā 2,4 m lielas celtnes paliekas un pie tās liela ugunskura vieta. F. Balodis uzskatīja, ka atsegtas ir slieteņa paliekas. Vēl kāda cita ēka bijusi pa daļai celta no akmeņiem, par saistvielu izmantojot mālu. Izrakumu vadītājs domāja, ka tā bijusi pilskalna galvenā celtne.
Izrakumos iegūtas vairākas senlietas: māla trauku lauskas un dzīvnieku kauli, kā arī ieroči, naži, vairāki makšķerāķi un citas lietas. Pēc F. Baloža domām visas izrakumos atsegtās celtnes un iegūtās senlietas lielākoties attiecas uz 9.—12. gadsimtu, bet atrastie veclaicīgie ķieģeļi, kaļķi un jumta kārniņi, kā arī četrstūrainie krāsns podiņi liecina, ka ļaudis Pekas kalnā dzīvojuši arī vēlākos gadsimtos. Izrakumos iegūtās senlietas glabājas Maskavā, Valsts vēstures muzejā. Izrakumi Pekas kalnā bija pirmie plašākie, tā laika zinātnes līmenim atbilstošie arheoloģiskie pētījumi senlatviešu pilskalnā, kas apgāza vēl toreiz pa daļai valdošo uzskatu, ka pilskalni izmantoti tikai kā kara laika paslēptuves, bet miera laikā tie nav tikuši apdzīvoti.
F. Balodis arī vēlākos laikos stingri turējās pie pārliecības, ka Pekas kalnā bijusi Beverīna. Par to uzskatāmi liecina F. Baloža un E. Brastiņa polemika. E. Brastiņš centās Beverīnu lokalizēt Raunas Tanīsa kalnā. 1927. gadā viņš publicēja grāmatu «Beverīnas pilsvieta», uz ko F. Balodis atbildēja ar rakstu «Raunas Tanīsa kalns». 1928. gadā sekoja E. Brastiņa raksts «Pekas kalns vai Tanīsa kalns» ar F. Baloža atbildi rakstā «Ne Tanīsa kalns, bet Pekas kalns!». Šķēpi, šoreiz polemiskie, par to, ir vai nav Pekas kalns Beverīna, tika lauzti arī vēlākajos gados.
Līdz izrakumiem Raunas Tanīskalnā 1927. gadā Pekas kalna izrakumi bija visplašākie pilskalna pētījumi Latvijā, tāpēc V. Lamstera Pekas kalna rekonstrukcijas tika ievietotas tā laika vēstures mācību grāmatās, tika izdoti īpaši uzskates līdzekļi, kuru pamatā bija Pekas kalna izrakumu rezultāti.
Mūsdienās V. D. Baloža un F. Baloža hipotēzi par Pekas kalnu kā Beverīnu vēsturnieki diezgan vienprātīgi noraida. Pēc E. Brastiņa apstrīdamām domām Pekas kalnā bijusi Autīnes soģa Valdemāra dzīvesvieta, par ko it kā liecinot tuvējo Valmieriņu māju nosaukums.
Pilskalnam atbilstošās kapenes bijušas pie Beitu mājām Cēsu—Valmieras dzelzceļa malā, kur izrakumos konstatēti 11.—13. gadsimta latgaļu kapi. Pie Miegupes tilta Dānieļu māju tuvumā bijis vēl kāds Kapu kalns. Tajā atradušies vairāki krustakmeņi, pie kuriem vēl pagājušā gadsimta beigās nesti ziedojumi. Mūsu gadsimta 60. gados šis Kapu kalns līdz ar visiem krustakmeņiem norakts grantī.www.latvijas-pilskalni.lv
